Serbija

Vieta ar laipniem, izpalīdzīgiem cilvēkiem, skaistām sievietēm, gariem vīriešiem, labu alu, gardām zemenēm, bagātiem kukurūzas laukiem un sarežģītu, karu plosītu vēsturi. Lēnā gaitā ejot pa Mihailova ielu Belgradā (gājēju iela Belgradas centrā, vieta, kur cilvēki tiekas, lai tiktu pamanīti...place to see and to be seen) nemaz nav iespējams noticēt un iedomāties, ka vēl tikai 10 gadus atpakaļ šeit bija karš. Cilvēki smaida, valkā tos pašus zīmolus, ko var redzēt visur citur Eiropā, joko, mīl un bauda dzīvi.
Iebraucot no Ungārijas Serbijā saņemu savu pirmo zīmogu jaunajā pasē...oficiāli esmu pametusi Eiropas Savienību un nonākusi reģionā, kur Rietumi satiekas ar Austrumiem...un tā tas ir bijis no pašiem pirmsākumiem. Serbijas ziemeļu daļa Vojvodina ir daudz rietumnieciskāka kā biju gaidījusi. Vojvodinas galvaspilsētā Novi Sadā ielu nosaukumi rakstīti latīņu burtiem, informācijas zīmes it visur divās valodās- serbu un angļu. Ikviens ko satieku runā angliski. Gājēju iela pilsētas centrā pilna ar mazām kafejnīcām un picērijām, cilvēki dzer karsto šokolādi un priecājas par brīnišķīgo laiku un vasaras iestāšanos līdz pat vēlai naktij.
Vojvodina ir lauksaimniecības centrs, kukurūzas un labības lauki ir tūkstošiem hektāru lieli. Serbija lepojas ar savām vīna darīšanas tradīcijām un lēnām atgūstas no sociālisma nodarīta posma vīna darīšanas nozarei...Tā kā sociālisma laikā privātīpašums nepastāvēja, tad daudzas no mazajām vīna darītavām tik nolemtas lēnai iznīcībai...Dažas lēnām atkopjas un atgriežas pie senajām tradīcijām- Novi Sad universitātēs lauksaimniecības fakultātē ir īpaša laboratorija, kas strādā pie jaunu vīnogu šķirņu un vīnu izveides.
Ar vietējiem nav viegli uzsākt sarunu par vēl tik nesenajiem 90-to gadu notikumiem- viss vēl pārāk labā atmiņā. No pāris teikumiem, ko izdodas izlobīt no sarunām var noprast, ka Vojvodinas iedzīvotāji nemaz ar neiebilstu iegūt neatkarību no pārējās Serbijas vai vismaz lielāku autonomiju. Vienīgais, kas Novi Sadā liecina par karu un 1999.gada NATO bombardēšanu ir jaunie tilti pāri Danubei. Visi vecie tika uzspridzināti.
No Novi Sadas dodos pusotras stundas braucienā uz Belgradu- 2 miljonu lielu, pelēku galvaspilsētu, kas pirmā brīdi nepavisam nešķiet pievilcīga. Braucot cauri priekšpilsētām skatam paveras visnotaļ bēdīgi un šokējoši skati- apmēram kā no filmām par Indiju. Cilvēki dzīvo izgāztuvēs, būdas saslietas no dēļu galiem un mazi bērni skraida visapkārt...jo tuvāk centram, jo vairāk pēc Eiropas izskatās.  Pilsētas centrā ir redzamas gana daudz vēsturiskas mājas un pāris arhitektūras pieminekļi, bet šo pilsētu pavisam noteikti nevar salīdzināt ar citām Eiropas pilsētām (jāņem vērā fakts, ka Belgrada pēdējo 2000 gadu laikā ir bijusi gandrīz pilnībā iznīcināta vairāk kā 60 reizes- pēdējas 3 reizes ir bijušas pēdējo 60 gadu laikā). Galvenā gājēju iela pilsētas centrā ir lielisks piemērs Belgradas vēsturei...uz vienas ielas blakus var redzēt ēkas, kas celtas 18. un 19.gs, tām tieši blakus ēkas no 50-tajiem gadiem un turpat ēkas, kas celtas 5 gadus atpakaļ. Kā teica mana jaunā serbu draudzene Bojana (dāma ap 60, kas nepārtraukti smēķē paštītas cigaretes un izskatās kā no 60-tajiem):”Es nāku uz Mihailova ielu, lai redzētu un novērtētu to, kas man ir tagad. Jaunos cilvēkus, kas smaida un ir brīvi...Es pazaudēju savus labākos 10 dzīves gadus Miloševiča un viņa politikas dēļ.”
Pēc 4 ar Bojanu pavadītām stundām un pilna Serbijas un Belgradas vēstures izklāsta, nav iespējams neiemīlēt šo valsti un pilsētu (lai gan pirmajā brīdī šķita, ka nevar būt nekas vairāk nepievilcīgs kā Belgrada). Un serbi māk jokot...:) Mazs politisks joks (gan jau būs daži, kas sapratīs) Tito brauc mašīnā un pirms krustojuma šoferis viņam jautā: „Uz kuru pusi brauksim- pa labi vai pa kreisi?” Un Tito atbild: „Griez pa labi, bet pagriezienu rādi pa kreisi!”